— Viņa man ir apnikusi, mūždien ar visu neapmierināta. Nezinu, kāpēc es to paciešu. Vīra balss atskanēja no viesistabas, kad es atgriezos pēc lietussarga. Nejauši padzirdēta patiesība
Es sastingst priekšnamā. Atslēga vēl rokā. Lietus bungoja pa nojumi.
— Nu gan tu viņu izvēlējies, — iesmējās Baiba, viņa māsa. — Varētu vismaz sekot sev līdzi.
— Sekot… Viņai vajadzētu beigt to čīkstēšanu.
Es stāvēju pie sava dzīvokļa durvīm un klausījos, kā vīrs, ar kuru kopā nodzīvoti deviņpadsmit gadi, uzskaita manus trūkumus. Lāses no lietussarga pilēja uz flīzēm. Es neiegāju. Pagriezos un izgāju atpakaļ lietū. Atgriezos pēc lietussarga un uzzināju, ka vīram esmu nasta, kuru viņš cieš deviņpadsmit gadus. Tikai tad sapratu: salīt man tik un tā nāksies. Bet ne no lietus.
Zem lietus
Gāju pa Anniņmuižas bulvāri un nejutu, kā ūdens smeļas kurpēs. Galvā griezās šī saruna. Atkal un atkal. Māra balss, Baibas smiekli. “Palikusi tāda un šāda”. Jā, pēdējos gados esmu mainījusies. Bet vai tas ir iemesls? Mēs abi esam novecojuši. Viņam parādījies puncis, mati kļuvuši retāki. Es nekad to neapspriedu ar draudzenēm. “Mūždien ar visu neapmierināta”. Kad es sūdzējos? Kad prasīju kaut ko mainīt? Klusēju. Gatavoju. Mazgāju. Strādāju. Biju ērta.
“Nezinu, kāpēc paciešu”. Tas ir galvenais. Tātad, viņš pacieš. Tātad es esmu nasta. Deviņpadsmit laulības gadi viņam ir pacietības mērs. Apstājos pie soliņa. Piesēdu. Lietus gāza kā ar spaiņiem. Cilvēki skrēja garām ar lietussargiem, atskatījās. Kaut kāda dīvaine sēž gāzienā. Bet es domāju: ko tagad darīt? Piecēlos no soliņa. Ūdens tecēja no matiem uz pleciem. Vienalga. Samirku — izžūšu. Gāju mājās.
Miera maska
Viņi sēdēja virtuvē, kad es ienācu. Dzēra tēju. Baiba kaut ko stāstīja, Māris māja ar galvu. Parasta aina. Tikai tagad es zināju, par ko viņi runā, kad manis nav klāt.
— Kur biji? — Māris pacēla galvu.
— Pastaigājos.
— Zem lietus? — Baiba iepleta acis.
— Sagribējās.
Pagāju viņiem garām uz vannas istabu. Novilku slapjās drēbes. Ietinos halātā. Paskatījos uz sevi spogulī. Parasta seja, piecdesmit divus gadus veca sieviete. Ne skaistule, ne briesmonis. Vienkārši sieviete. Nu un tad? Strādāju. Dzīvoju. Viss mainās — tas ir normāli. Izgāju virtuvē. Viņi klusēja. Skatījās uz mani kā uz svešu.
— Varbūt tēju? — Māris it kā neērti pajautāja.
— Negribu.
— Sarmīte, tu uzvedies dīvaini, — iejaucās Baiba.
— Tiešām?
— Nu jā. Samirkusi, klusē…
— Vienkārši nogurusi.
Aizgāju uz guļamistabu. Aizvēru durvis. Piesēdu uz gultas.
Trīs dienas klusuma
Trīs dienas es staigāju kā sapnī. Gatavoju brokastis. Uzkopu dzīvokli. Atbildēju uz jautājumiem vienzilbīgi. Māris jautāja: “Vai tev tiešām viss kārtībā?” Es māju ar galvu: “Jā”. Bet pati domāju. Pārcilāju variantus. Piedot? Izlikties, ka neko nedzirdēju? Izrunāties ar viņu? Un katru reizi atgriezos pie tās frāzes: “Nezinu, kāpēc paciešu”. Viņš pacieš mani. Deviņpadsmit gadus pacieš. Apspriež ar māsu. Ceturtajā dienā es sapratu: nē. Pietiek.
Izvilku telefonu. Ierakstīju meklētājā. Izmeta pāris desmitus kantoru. Lasīju atsauksmes. Skatījos, kurš specializējas mantas sadalē. Atradu sievieti. Sešdesmit gadu, trīsdesmit septiņu gadu pieredze, kaudze pateicību. Nospiedu uz pieteikuma formas. Aizpildīju: vārds, tālrunis, jautājuma būtība. Uzrakstīju īsi. Nosūtīju. Apgūlos gultā. Skatījos griestos. Aiz durvīm bija dzirdamas balsis — Māris ar Baibu atkal sēdēja.
Par ko viņi runāja? Atkal par mani? Apsprieda manu dīvaino uzvedību? Lai apspriež. Drīz viņiem būs, par ko runāt pa īstam. No rīta atnāca atbilde. “Pierakstīju jūs uz trešdienu, sešpadsmit nulle nulle. Adresi pievienoju. Līdzi ņemiet pasi, laulības apliecību, dokumentus par dzīvokli, ja tādi ir”.
Trešdiena. Parītdiena. Māris aizgāja uz darbu. Es paliku mājās — atprasījos. Izņēmu no skapja visus dokumentus. Laulības apliecība — sarkani vāciņi, nobružāti. Pirms deviņpadsmit gadiem sarakstījāmies. Es baltā kleitā, viņš uzvalkā. Smaidījām. Šķita, ka uz visiem laikiem. Nofotografēju apliecību telefonā. Dokumentus par dzīvokli arī. Augšupielādēju failus mākonī. Nodublēju zibatmiņā — katram gadījumam.
Trešdiena pienāca ātri. Pateicu Mārim, ka braucu pie draudzenes. Viņš pamāja, nepaskatoties. Šķirstīja kaut ko telefonā.
— Kad atgriezīsies?
— Uz vakaru.
— Labi.
Pat nepajautāja, pie kuras draudzenes. Viņam nav interesanti. Birojs atradās parastā dzīvojamā mājā. Trešais stāvs, durvis ar plāksnīti. Piezvanīju. Atvēra sieviete stingrā kostīmā. Sirmie mati savākti copē. Nogurušas acis. Bet skatiens vērīgs.
— Sarmīte?
— Jā.
— Nāciet iekšā. Es esmu Ausma.
Lasi vēl: Vīrs kritizēja katru kotleti, līdz es to izmainīju – tagad viņš tās gatavo pats un neko nesaka
Kabinets maziņš. Galds, divi krēsli, skapis ar mapēm. Logs vērsts uz pagalmu. Smaržoja pēc kafijas un papīra.
— Sēdieties. Stāstiet.
Es izstāstīju. Īsi. Atgriezos pēc lietussarga. Dzirdēju sarunu. Vīrs ar māsu apsprieda mani. Ausma klausījās. Nepārtrauca. Kaut ko pierakstīja.
— Cik ilgi laulībā?
— Deviņpadsmit gadus.
— Bērni?
— Dēls. Divdesmit seši gadi. Dzīvo atsevišķi.
— Dzīvoklis?
— Pierakstīts uz vīru. Nopirkām laulībā pirms divpadsmit gadiem.
— Tātad puse ir jūsu pēc likuma. Uzkrājumi ir?
— Ir.
— Aptuveni cik?
Nosaucu summu.
— Atveriet savu kontu. Citā nodaļā. Bet no kopējā pagaidām neko nepārskaitiet — var apsūdzēt aktīvu slēpšanā. Vienkārši dokumentāri fiksējiet bilanci. Izņemiet izrakstu. Nofotografējiet. Saglabājiet.
Viņa runāja mierīgi. Lietišķi.
— Izveidojiet visu dokumentu kopijas — laulības apliecību, īpašumtiesību dokumentus, kontu izrakstus. Paslēpiet pie kāda. Pie draudzenes, piemēram.
— Kāpēc?
— Lai viņš neiznīcinātu, ja nojautīs. Vīrieši mēdz būt atriebīgi, kad runa ir par naudu.
— Un gatavojieties iesniegt pēkšņi.
— Pēkšņi?
— Lai viņš nepaspētu sagatavoties. Pārsteigums ir jūsu galvenais trumpis. Kamēr viņš ir šokā, jūs rīkojaties precīzi.
— Un ja viņš sāks pierunāt?
— Nepadodieties. Ja nolēmāt — ejiet līdz galam. Šaubas visu sagrauj. Viņš ieraudzīs vājumu — izmantos to.
Ausma pabīdīja man papīra lapu.
— Šeit ir saraksts ar to, kas jāsavāc. Šeit mans tālrunis. Kad būsiet gatava — zvaniet. Noformēsim pieteikumu. Tālākais ir tehnikas jautājums.
Es paņēmu lapu. Skatījos uz to. Punkti: dokumenti, konti, kopīpašuma pierādījumi.
— Paldies.
— Nav par ko. Šādi stāsti man ir katru dienu. Zināt, ko es jums teikšu?
Jūs darāt pareizi. Ja cilvēks nenovērtē — kāpēc ar viņu palikt kopā? Izgāju no viņas kā cits cilvēks.
Pusotrs mēnesis zem maskas
Nākamo pusotru mēnesi es dzīvoju kā aktrise. No rīta modos blakus vīram. Gatavoju brokastis. Jautāju, kā klājas darbā. Vakaros skatījos televizoru. Bet iekšēji viss bija mainījies. Es novēroju. Pamanīju to, ko agrāk neredzēju. Kā Māris nobola acis, kad es runāju. Kā Baiba, atbraucot, staigā pa dzīvokli — nopēta, aiztiek lietas. Pārliek prātā, kas tiks brālim. Agrāk es domāju, ka viņa vienkārši interesējas. Tagad sapratu: viņa vienmēr skaudusi. Mūsu dzīvokli, mūsu dzīvi.
Viņi saskatījās, kad es izgāju no istabas. Bet es klusēju. Vācu dokumentus. Atvēru kontu citā nodaļā. Izņēmu izrakstus no kopējā. Nofotografēju dzīvokļa pirkuma līgumu. Visus failus aizsūtīju draudzenei Kristīnei.
— Kas noticis? — viņa jautāja.
— Pēc tam pastāstīšu. Vienkārši saglabā, lūdzu.
Kristīne nesāka izvaicāt. Viņa ir gudra. Saprata.
Kādu vakaru Māris palūdza:
— Sarmīt, poga notrūka kreklam. Piešūsi?
Agrāk es būtu nobolījusi acis. Pateiktu: “Pats nevari?” Bet tagad — kāpēc?
— Dod šurp.
Paņēmu adatu. Diegus. Piešuvu pogu. Taisni. Stipri. Kārtīgi. Māris skatījās telefonā. Pat nepacēla galvu. Es nodomāju: pēdējo reizi rūpējos par viņa krekliem. Vairs nevajadzēs. Un kļuva vieglāk. Vakariņu laikā viņš pajautāja:
— Sarmīt, kāpēc tu pēdējā laikā esi tik klusa?
— Nogurusi.
— Atkal sāksi sūdzēties?
Agrāk es pateiktu, ka nesūdzos, bet vienkārši dalos. Bet tagad — kāpēc?
— Nē. Nesākšu.
Paēdu. Novācu galdu. Aizgāju uz guļamistabu. Dzirdēju, kā viņš zvana Baibai. Čukstus, bet es saklausīju:
— Nezinu, kas ar viņu ir. Kaut kāda dīvaina kļuvusi. Visu laiku klusē.
Par vēlu uztraukties. Pus otru mēnesi vēlāk
Pusotru mēnesi vēlāk es biju gatava. Izraksti sagatavoti. Dokumenti nokopēti. Plāns sastādīts. Nākamajā dienā parakstīju papīrus. Ausma visu paskaidroja: kā notiks, ko teikt, kam gatavoties.
— Dzīvoklis tiek dalīts uz pusēm. Jūs varat uzstāt, lai viņš izpērk jūsu daļu. Vai arī pārdot visu un sadalīt naudu. Izvēle ir jūsu.
— Es gribu, lai viņš izpērk daļu. Negribu krāmēties ar pārdošanu.
— Labi. Norādīsim to pieteikumā.
Viņa izdrukāja dokumentu. Pasniedza man.
— Parakstiet. Rīt iesniegsim. Viņam vēstule pienāks pēc nedēļas. Nozīmēs aptuveni pēc diviem mēnešiem.
Parakstīju. Burti uz papīra — taisni, skaidri.
Deviņpadsmit gadi ietilpa trīs rindiņās.
Vēstule Mārim atnāca uz darbu. Viņš atgriezās mājās bāls. Rokā papīrs. Seja — nesaprotoša.
— Ko tas nozīmē?! — viņš nosvieda pavēsti uz galda.
Es sēdēju virtuvē. Dzēru tēju. Mierīgi.
— Tur viss skaidri uzrakstīts, kāpēc vēl jautā?.
— Kāpēc pēkšņi? Paskaidro vismaz.
Noliku krūzi. Paskatījos uz viņu.
— Es atgriezos pēc lietussarga. Dzirdēju, kā tu apspried mani ar Baibu. Viņš sastinga. Seja kļuva pelēka.
— Sarmīt, tas… Mēs nedomājām tā…
— Domājāt gan. Tu teici, kāda esmu palikusi. Ka čīkstu. Ka nezini, kāpēc paciet. Es nolēmu nelikt tev vairāk to visu nest.
— Bet tas taču… Mēs vienkārši pļāpājām. Ne nopietni.
— Man tas ir nopietni.
Viņš mēģināja pieiet klāt. Paņemt aiz rokas.
— Sarmīt, nu saproti. Tā bija saruna ne par ko. Nieki. Es taču tevi mīlu.
— Tiešām? Tad kāpēc tu saki Baibai, ka paciet mani?
— Es nepareizi izteicos…
— Ļoti precīzi izteicies. Speciāliste jau visu ir noformējusi. Papīri iesniegti. Dzīvoklis tiek dalīts uz pusēm. Konti arī. Tu vari izpirkt manu daļu vai arī pārdosim un sadalīsim naudu.
— Ko tu darīsi?
— Īrēšu dzīvokli. Vai nopirkšu mazu par savu daļu. Nav tava bēda.
— Bet mēs taču tik daudz gadus kopā.
— Deviņpadsmit. Atceros. Un visus deviņpadsmit tu, izrādās, mani esi cietis.
Viņš apsēdās pie galda. Saķēra galvu.
— Esmu… Piedod man.
— Piedodu. Bet atpakaļ neatgriezīšos.
— Sarmīt…
— Viss, Māri. Lēmums ir pieņemts.
Piecēlos. Aizgāju uz guļamistabu. Aizvēru durvis. Dzirdēju, kā viņš zvana Baibai. Balss drebēja: ” Tās sarunas dēļ…”
Baiba kaut ko teica klausulē. Bet man bija vienalga.
Dēla atbalsts
Vakarā piezvanīju dēlam. Artis uzreiz juta.
— Mammu, kaut kas noticis?
Klusums. Ilgs. Tad klusi:
— Kāpēc?
Pastāstīju īsi. Lietussargs. Noklausītā saruna. Viņa vārdi.
— Skaidrs, — Artis nopūtās. — Mammu, es esmu tavā pusē. Dari, kā uzskati par pareizu. Ja vajag palīdzību — saki.
— Paldies, dēliņ.
— Viņš nenovērtēja. Pats vainīgs.
Noliku klausuli. Dēls saprata. Atbalstīja. Nesāka izvaicāt. Izaudzis.
Pa jaunam
Viss notika pēc diviem mēnešiem. Māris izpirka manu daļu — viņam vecāki palīdzēja ar naudu. Negribēja pārdot dzīvokli. Es noīrēju vienistabas dzīvokli. Mazu, mājīgu. Vecas mājas piektajā stāvā. Logi uz pagalmu. Kluss. Nomainīju darbu — par administratori optikas salonā. Grafiks ērts, alga pieklājīga. Sieviešu kolektīvs, draudzīgs. Dzīvoju viena. Un pirmo reizi daudzu gadu laikā jutos mierīga.
Gadu vēlāk satiku Māri nejauši. Stāvēju pieturā, viņš izkāpa no maršruta autobusa. Ieraudzīja. Samulsa. Piegāja klāt.
— Sveika.
— Sveiks.
Klusums. Viņš skatījās uz mani. Es — uz viņu.
Salīcis. Acīs — apjukums. Uz pirksta nospiedums no laulības gredzena. Noņēmis, tātad.
— Kā tev klājas?
— Normāli.
— Es… Sarmīt, varbūt parunājam?
— Par ko, Māri?
— Es nedomāju, ka tu tā reaģēsi. Mēs taču tik daudz gadus…
— Deviņpadsmit. Es atceros. Tu arī atceries, ko teici Baibai?
Viņš norija siekalas.
— Es biju muļķis. Piedod.
— Piedodu. Bet atpakaļ neatgriezīšos.
Paskatījos uz viņu mierīgi.
— Zini, es sapratu vienu lietu. Labāk dzīvot vienai, nekā blakus tam, kurš uzskata tevi par nastu.
— Es neuzskatīju…
— Uzskatīji gan. Pacieti. Apspriedi ar māsu. Bet es gribu būt tur, kur mani vērtē. Vai vismaz neapspriež aiz muguras.
Pienāca autobuss. Es paspēru soli pie durvīm.
— Visu labu, Māri.
Iegāju salonā. Paskatījos pa logu. Viņš stāvēja pieturā. Mazs. Novecojis. Viens. Bet es braucu mājās. Uz savu dzīvokli. Uz savu dzīvi. Vakarā piesēdu pie loga, sākās lietus — pirmais rudenīgais. Tecēja pa stiklu tievām strūkliņām. Lietussargu es tajā dienā tā arī nepaņēmu. Samirku, bet toties sapratu: no dažiem lietiem nenoslēpsieties. No tiem ir jāaiziet. Un, kad aiz ej — saproti, ka lietussargs bija vajadzīgs nevis no lietus. Bet no svešiem vārdiem.
